From “One’s Own” to Foreign: Categories and Texts of Soviet Folkloristics and Ethnography

Rakstā pētītas padomju folkloristikas un etnogrāfijas kategorijas un teksti no 1920. līdz 1991. gadam. Šajā laikā aplūkojamās parādības atšķīrās starp diviem galēji atšķirīgiem zinātniskajiem kontekstiem: padomju jeb sociālistisko un nepadomju jeb kapitālistisko. Autori izseko zinātnisko koncepciju ģenēzi padomju folklorā un etnogrā- fijā pirms un pēc Otrā pasaules kara (ieskaitot pretstatus “savs” un “svešs”, “draudzīgs” un “naidīgs”, “populārs” un “elitārs”, “atļauts” un “tabu”). Tiek pētīts, kā šie jēdzieni un idejas izskatījās mazajā (Padomju Ukraina) un lielajā (Padomju Savienība) sociālistiskajā telpā un kā tie tika pārraidīti un mainīti ar “savu” un “svešu” tekstu publikācijām. Neraugoties uz padomju zinātnes (paš) izolācijas periodiem 1930. gados un pēckara periodā, robeža starp savu jeb padomju, iekšējo un svešo jeb citu, nepadomju jeb ārējo šajās discip- līnās palika mainīga un elastīga. Tas bija saistīts gan ar ideju par “pa- domju zinātnes starptautisku apvienošanu ar cilvēces progresīvajām idejām”, gan par vispārējām zinātnes attīstības tendencēm pēc Otrā pasaules kara. 20. gadsimta 20. gadu “anarhiskie” agrīnās padomju folkloras un etnoloģijas meklējumi, kas sāka veidoties sistēmā, vēlāk aprobežojās ar padomju zinātnes “normālo” paradigmu, kuru iero- bežoja ideoloģiskās klišejas. Tomēr šie trafareti arī nebija pastāvīgi: padomju folklora un etnogrāfija centās modernizēties. Sociālistiskā zinātne (un sociālistiskā folkloristikas un etnogrāfija) vēlējās būt paš- pietiekama modelēšanas sistēma. Tomēr tā mēģināja paplašināt savu ietekmi kapitālistiskajā pasaulē, kas nozīmēja pielāgošanos rietumu diskursa noteikumiem, aizņemoties rietumu jēdzienus, kas iekļuva padomju folkloristikas un etnogrāfijas valodā un to mainīja. Tas nozīmēja, ka pat no padomju diskursa izraidītās kategorijas gandrīz vienmēr bija slēpta sociālistiskās folkloras un etnogrāfijas diskursa sastāvdaļas.