The puppetry by Viesturs Kairišs: a Holzweg between uncomfortable
history and new humanism
Pēc vairākiem nozīmīgiem operas iestudējumiem Viesturs Kairišs atgriezies dramatiskajā teātrī un kino pie „lielajiem naratīviem” par sabiedrību un kultūru mūsdienās un nesenā pagātnē. 2018./2019. gada teātra sezonas iestudējumi – Ivana Turgeņeva stāsta „Mumu” dramatizējums Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī un izrāde „Baltiešu gredzens”, kura pamatā ir Zīgfrīda fon Fēgezaka romāns „Baltiešu traģēdija”, Latvijas Nacionālajā teātrī – iezīmē pavērsienu V. Kairiša režijas stilā un skatuves valodā. Analizētajos iestudējumos lelles darbojas reizē kā metode un metafora. Vienlaikus tās iezīmē jaunus paņēmienus V. Kairiša meklējumos: pirmkārt, leļļu un aktieru mijiedarbība tiek izmantota kā izteiksmes līdzeklis; otrkārt, abos iestudējumos V. Kairišs veidojis arī scenogrāfiju un vizuālo tēlu (kopā ar jaunajiem māksliniekiem Aneti Bajāri-Babčuku un Tomu Babčuku); treškārt, prozas dramatizēšana mērķtiecīgi pakārto tekstu iestudējuma vajadzībām. V. Kairišs meklē mūsdienu patērētāju sabiedrībā, bezjēdzīgos politiskos ķīviņos un vienaldzībā zudušo cilvēcību, cenšoties atdzemdināt tās cilvēces vērtības, kuras stāv pāri etniska un nacionāla rakstura aizspriedumiem, emocionāli aizkustināt un stimulēt indivīda aktīvu līdzdalību sabiedrības veidošanā. Viņa stratēģija un mērķis ir aktivizēt kritisko domāšanu. Un, lai arī idejas ne vienmēr ir skaidri formulētas (tādēļ Martina Heidegera lietotais jēdziens malkasceļš ir atbilstošs, aprakstot radošos meklējumus), leļļu izmantošana dramatiskā teātra iestudējumos ir efektīvs izteiksmes līdzeklis gan formā, gan saturā.