Latviešu zinātnes valodas pētniecības virzieni 21. gadsimtā: literatūras apskats

Zinātnes valoda ir valodas paveids, kas tiek izmantots pētniecības procesa un rezultāta aprakstam zinātniskā tekstā mutvārdos vai rakstveidā. Līdz 21. gadsimta sākumam latviešu zinātnes valoda skatīta un raksturota funkcionālo stilu kontekstā un vispārīgā veidā, nosaucot galvenās stila pazīmes un īsi raksturojot tam raksturīgo leksiku, bet nepievēršot detalizētu uzmanību zinātnes valodas lingvistiskajiem aspektiem. 21. gadsimta sākumā latviešu zinātnes valodas pētniecībai pievēršas vairāki valodnieki, tāpēc, skatot šo procesu attīstībā, nodalāmi trīs galvenie zinātnes valodas pētniecības virzieni: pētījumi par zinātniska teksta makrostruktūru vai atsevišķiem tās elementiem, pētījumi par zinātniska teksta mikrostruktūru un to veidojošajiem elementiem un pētījumi par latviešu zinātniskajiem tekstiem sastatījumā ar citām valodām.

Nepamet mums grēkus mūsu jeb latviešu tēvreize 16. gs. pasaules aprakstos un tēvreižu krājumos

Rakstā aplūkoti astoņi 16. gs. Rietumeiropas citvalodu izdevumos atrodami latviešu tēvreizes publicējumi: Lācija aprakstos, Beļsku hronikās, Tevē kosmogrāfijā un Megisera tēvreižu krājumos, uzmanību pievēršot tekstu sakariem. Lai gan savstarpēji tie vairāk vai mazāk atšķiras, visiem pamatā bijusi Minstera kosmogrāfijā publicētā Hāzentētera tēvreize. Salīdzinot ar iespējamiem Minstera kosmogrāfijas izdevumiem, visos pētītajos 16. gs. kosmogrāfiju publicējumos redzams tiešs sakars ar tiem, tomēr Megisera krājumos tēvreize, visticamāk, nonākusi ar Tevē vai kāda cita pašlaik nezināma darba starpniecību. Nevienā grāmatā latviešu tēvreize nav precīzi norakstīta burts burtā no pirmavota – publicējumi atšķiras gan formāli, gan rakstības ziņā. Visvairāk no visiem 16. gs. tēvreizes pierakstiem izceļas M. Beļska sniegtā, kura pielāgota poļu tēvreizei.

Vārds baudīt senajos tekstos: semantiskā daudzveidība

Raksta mērķis ir, balstoties uz „Latviešu valodas seno tekstu korpusa“ un topošās „Latviešu valodas vēsturiskās vārdnīcas“ datiem, kā arī salīdzinot vārda lietojumu senajos tekstos ar avottekstiem un vēlākiem Bībeles tulkojumiem, aplūkot vārda baudīt un nedaudz arī tā atvasinājumu nozīmes latviešu valodas 16. un 17. gadsimta tekstos iespējamā to senuma secībā; kur iespējams, ‒ raksturot saistību starp šīm nozīmēm. Vārda baudīt senākā nozīme visticamāk, ir ‘pārbaudīt, mēģināt’. No tās atvasinātas vairākas nozīmes: ‘uzdrošināties, iedrošināties’, ‘doties viens otram pretī, satikties, redzēties’ (šīs nozīmes mūsdienās vairs netiek lietotas) un vēl līdz mūsdienām lietotā nozīme ‘pagaršot, ēst, dzert’. No tās savukārt atvasināta vēl mūsdienās pazīstamā nozīme ‘piedzīvot pieredzēt, izjust; dabūt’. Fakts, ka semantiskās attīstības ziņā visjaunākā nozīme ‘piedzīvot, pieredzēt, izjust; dabūt’ senajos tekstos ir fiksēta pati pirmā, drīzāk skaidrojams ar to, ka tā bija reliģiskajos tekstos visizplatītākā, turklāt arī citas nozīmes senajos tekstos ir fiksētas vien dažus gadus vai dažus gadu desmitus vēlāk. Vārda baudīt nozīmju attīstību ir ietekmējuši Bībeles tekstu tulkojumi ­‒ iespējams, nozīme ‘piedzīvot, pieredzēt, izjust; dabūt’ latviešu valodā ir ienākusi tieši līdz ar tiem. Vārda baudīt un tā atvasinājumu lietojuma salīdzinājums dažādos Bībeles tulkojumos liecina par to, ka nereti mūsdienu tulkojumi nav brīvi no E. Glika tulkojuma tradīcijas, jo atsevišķas vārdkopas, piemēram, nāvi nebaudīt Bībeles tekstos ir saglabājušās cauri gadsimtiem, kaut mūsdienu valodā šāds lietojums ir ļoti neparasts.

Old Latvian Comparative Constructions

What functioned as the primary comparative construction in seventeenth-century Latvian was a construction with the conjunction nekā ‘than’ (literally: ‘not like’), which typologically represents the so-called conjoined comparative in Stassen’s terminology (Stassen 1985). This is consistent with the state of affairs evidenced in sixteenth-century Lithuanian, where, as primary comparative constructions of inequality (COI), we find constructions with conjunctions comprising negation: neg(i), nei(gi), neng, nekaip, net, nent ‘than’ (Ostrowski 2018).

Latvis „Dabartinės lietuvių kalbos tekstyno“ pasaulėvaizdyje

Straipsnyje analizuojama, koks latvio koncepto fragmentas susidėlioja iš iliustracinių sakinių, kur minimas skirtingų formų daiktavardis latvis. Medžiaga tyrimui rinkta iš Kauno Vytauto Didžiojo universiteto Kompiuterinės lingvistikos centre sudaryto „Dabartinės lietuvių kalbos tekstyno“ publicistikos. Ištyrus empirinę medžiagą semantinės analizės, interpretaciniu ir aprašomuoju metodais, paaiškėjo, kad apie latvį pasakoma biologiniu, (psicho)socialiniu, psichologiniu, buitiniu, fiziniu, lokaliniu, religiniu aspektu. Labiausiai atsiskleidžia pirmieji trys latvio aspektai.

Lithuanian Slang Adverbs of Slavic Origin

The article morphologically analyzes Lithuanian slang adverbs (215) of Slavic origin (mostly from Russian, sometimes from Polish and Belarusian), selected from Dictionary of Lithuanian Slang and Nonnormative Lexicon. There are four types of adverbs selected for analysis: hybrid derivatives of the suffix -ai from suffixal and nonsuffixal adjectives, adverbs without formants, and adverbialized word combinations. The aim of the analysis is to identify systematic morphological patterns and adaptive features. The analysis has shown that in Lithuanian slang Slavic adverbs are adapted phonetically and orthographically according to the principle of substitution of foreign phonemes as close as possible to their own. The Slavic slang lexicon tends to copy derivative models and integrate them into and inflectional paradigms of Lithuanian: morphological features are inherited from Slavic languages and specifically transformed in the Lithuanian language system; variability in borrowed slang appears due to spontaneous adaptation to language recipient features.

Suntažu mācītājs Johans Teodors Bērents (1784–1866) un viņa latviešu valoda

Rakstā aplūkota 19. gs. vidus latviešu valoda 1854. gadā iznākušajā un J. T. Bērenta tulkotajā V. O. Horna darbā „Śtahśts par Śapņu ķehniņu un baggatu śkrohderi“ krājumā „Śtahśti pa ſeemas wakkareem śtahśtiti Kraukļu=krohgâ krahśns preekśchâ“. Tulkojuma latviešu valoda ir tipiska 19. gs. vidus rakstu valoda, tajā ir saskatāmas ne tikai Vidzemes valodas īpatnības, bet arī kurzemnieku valoda un 18. un 19. gs. rakstu valodas paradumi. Tulkojuma valoda nav normēta, par to liecina nesakārtota nomenu deklinācija; nesistemātiski lietotas adjektīvu noteiktās un nenoteiktās galotnes, nešķirta īstenības un pavēles izteiksmes dsk. 2. personas forma; prepozīcijas ap, pehz lietotas ar vairākiem vienskaitļa locījumiem; u. c. Tulkojuma latviešu valoda ir izteiksmīga, bagāta sinonīmiem un frazeoloģismiem. Tikai atsevišķos gadījumos jūtami dzimtās vācu valodas atspulgi tas un viens lietojumā.

Pseudomitologemos Milda kilmė

Straipsnyje analizuojama Teodoro Narbuto veikale Dzieje starożytne narodu litewskiego pirmą kartą paminėtos lietuvių mitologemos Milda sukūrimo aplinkybės. Remiantis gausia baltų homoformų (antroponimų, hidronimų, toponimų) bei antikos realijų, taip pat Nibelungų giesmės naratyvo ir Dytmaro (Thietmarus Merseburgensis) Liubeko kronikoje užfiksuotų lužitėnų religijos motyvų analize, suformuluoti 4 šio pseudomitonimo etiologijos aiškinimo būdai.

Mihala Jana Borha dzejojums „Varakļānu pils jūtu dārzs“ (Jardin sentimental du château de Warakland, 1795) apgaismības literatūras kontekstā

Raksts sniedz ieskatu 1795. gadā Varšavā publicētā Mihala Jana Borha dzejojuma Jardin sentimental du château de Warkland literārajos un kultūrvēsturiskajos kontekstos. Borha sacerējums nāk klajā gandrīz vienlaikus ar ievērojamāko libertīnu romānu marķīza de Sada „Justīne jeb tikumības nedienas“ (1791). Abi literārie darbi, lai gan satura ziņā pretēji – viens uzsver nepieciešamību izkopt sevī tikumus, otrs atklāj cilvēka dabas visnepievilcīgākos aspektus – atspoguļo apgaismības laikmetam raksturīgo interesi par cilvēka iekšējo pasauli – dziņām un tikumisko dzīvi. Borha izvēlētais mācību ceļš – tematiska pastaiga dabā no viena pamācoša skulpturāla objekta līdz nākamajam – atbilst apgaismības laikmeta jaunajai metodikai – zināšanas iegūstamas, pārvietojoties dabā, ar ķermenisku un juteklisku piedzīvojumu starpniecību, kā arī reflektējot par redzēto. Patosa pilnais stils politisku personu pieminējumos sasaucas ar vērienīgiem valdnieku godināšanas svētku aprakstiem Baltijas presē viņu jubileju un vizīšu laikā. Borha pils dārza apraksts atspoguļo laikmetam raksturīgo aizraušanos ar ainavu parku izveidi. Viņa fantāzijā uzburtajam dārzam netrūkst līdzinieku ne Rietumeiropas, ne Baltijas 18. un 19. gadsimta mijas reālajā dzīvē, piemēram, Anglijā – Stovas dārzā vai Vidzemē – ainavu parkā ap Alūksnes pili, Kurzemē – Meženiekos, Vormsātos, Izriedē un citur.

Stārķis (vācu Storch) latviešu valodas leksikogrāfiskajos avotos

Rakstā sniegts ieskats 17.–19. gadsimta leksikogrāfiskajos avotos, kā arī K. Mīlenbaha un J. Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīcā“ un tās papildinājumos iekļautajos stārķa nosaukumos. Ornitoloģiskajā literatūrā drošas liecības par stārķu klātbūtni Latvijas teritorijā rodamas no 18. gadsimta publikācijām, taču tiek minēts, ka melnais stārķis vismaz Kurzemē bijis sastopams arī iepriekš. 17.–19. gadsimta latviešu valodas vēsturiskajās vārdnīcās iekļauti 15 nosaukumi ar fonētiskajiem un morfoloģiskajiem variantiem, sākot ar G. Manceļa „Phraseologia Lettica”. K. Mīlenbaha un J. Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīcā” un tās papildinājumos iekļauti gandrīz visi 17.-19. vārdnīcās minētie stārķa apzīmējumi, atsevišķos šķirkļos izdalot vairākus fonētiskos un morfoloģiskos variantus.