Raksta mērķis ir sniegt informāciju un teorētiski pamatot skaņu radīšanā balstītu pieskaņošanās un apzinātības aptauju izveidi. Šīs aptaujas iecerēts izmantot kā izvērtēšanas un novērtēšanas instrumentus mūzikas terapijas procesā ar pacientiem, kuriem ir depresīvi un/vai trauksmes traucējumi. Minētās pacientu grupas vajadzību kontekstā tiek aktualizēta pieskaņošanās nozīme (Winnicot, 2011; Stern, 1985), kas ietver spējas būt kontaktā gan ar savām emocijām, gan arī veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Uzsvērta arī nepieciešamība izkopt apzinātību „iekšējo redzi” (Siegel, 2011), lai spētu procesus sevī redzēt it kā no malas un atbrīvotos no tiem apziņas veidiem un stāvokļiem (pattern of mind), kuri traucē pilnvērtīgi dzīvot. Pamatotas arī mūzikas terapijas neverbālo intra un inter darbību iespējas, kas skaņu radīšanas izpausmē ļauj pieskaņoties gan savam psihoemocionālajam stāvokli, gan arī veidot saikni ar otru. Radītā skaņa šajā kontekstā saprotama kā refleksija par savu psihoemo-cionālo stāvokli. Savukārt atbilstošo apgalvojumu atzīmēšana aptaujā, kura tiks pacientiem piedāvāta pēc skaņu radīšanas, būs refleksijas procesa turpinājums. Lai konstatētu skaņu radīšanas procesā sasniegto pieskaņošanās līmeni, tiks izmantota D. Šterna Vitalitātes formu teorija (Stern, 2010), izmantojot tajā izvirzītās dzīvotspējas pieredzes: telpu, spēku, nodomu un virzību. Savukārt apzinātības līmenis tiks mērīts, izmantojot D. Sīgela postulētos pamatkritērijus: atvērtību, objektivitāti un novērošanu. Šī raksta tapšanas laikā ir pabeigts darbs pie aptauju pantu izveides, un drīzumā tiks veiktas nepieciešamās aktivitātes aptauju validēšanas procesam.