Morphological signs of neurogenic inflammation in the heart of rats during aging

С помощью гистологических методов окраски толуидиновым синим, гематоксилином и эозином и иммуногистохимических реакций на белок PGP 9.5, тирозингидроксилазу (ТГ), белок Iba-1, изучены клеточные изменения в разных отделах сердца крыс линии Wistar в возрасте 18- 23 мес. В соединительной ткани основания сердца обнаружены очаговые воспалительные инфильтраты, внутри которых выявлены PGP 9.5 и ТГ сплетения, состоящие из парасимпатических и симпатических нервных волокон. В области клапанного аппарата, на границе фиброзного кольца и миокарда правого предсердия, обнаружены патологические изменения нервных структур - дегенерация нервных пучков и зернистый распад варикозных аксонов терминального сплетения. Установлены тесные взаимоотношения аксонов терминальной нервной сети с клетками воспалительных инфильтратов и кровеносными сосудами. Определены закономерности встречаемости в различных отделах миокарда у старых животных нейроклеточных воспалительных комплексов, состоящих из нервных волокон, кровеносных капилляров и клеток-участников местного воспалительного процесса (тучных клеток, макрофагов, фибробластов, плазмоцитов). Установлен хронический характер нейрогенного воспаления в сердце при старении. Using histological methods of staining with toluidine blue, hematoxylin-eosin and immunohistochemical reactions for the PGP 9,5 protein, tyrosine hydroxylase (TH), Iba-1 protein, cellular changes in different parts of the heart of Wistar rats at the age of 18-23 months were studied. In the connective tissue of the heart base, focal inflammatory infiltrates were found, near which PGP 9.5 and TH plexuses, consisting of parasympathetic and sympathetic nerve fibers, were detected. In the area of the valvular heart apparatus, at the border of the anneau fibreux and the myocardium of the right atrium, pathological changes in nerve structures were found: degeneration of nerve fibers and granular destruction varicose axons of the terminal plexus. A close relationship has been established between axons of the terminal nervous network and cells of inflammatory infiltrates and blood capillaries. The features of the localization of neurocellular inflammatory complexes consisting of nerve fibers, blood capillaries and cells participating in the local inflammatory process (mast cells, histiocytes, monocytes, fibroblasts, plasma cells) in various parts of the myocardium in old animals are described. The chronic nature of neurogenic inflammation in the heart during aging has been established.

Distribution and Appearance of Ki-67, IL-1α, IL-10, and PGP 9.5 in Reinke’s Oedema-Affected Larynx Tissue Compared with Control Tissue

Smoking, laryngopharyngeal reflux, and vocal fold abuse can promote the development of Reinke’s oedema, leading to vocal fold dysfunction and injury. The aim of the work was to investigate the appearance and distribution of proliferation marker Ki-67 (Ki-67), interleukin 10 (IL-10), interleukin 1 alpha (IL-1α), and protein gene peptide 9.5 (PGP 9.5) in Reinke’s oedema-affected larynx tissue. Methods: A routine histological and immunohistochemical Reinke’s oedema and control group patient analysis was conducted. We used the biotin–streptavidin biochemical method to detect Ki-67, IL-10, IL-1α, and PGP 9.5 The semiquantitative grading method was used to evaluate immunoreactive cells' appearance and local distribution. A Mann–Whitney U test and Spearman’s rank coefficient were performed. Results: A low positive correlation between IL-1α epithelial and subepithelial immunoreactive cells in the patient group was found. Mann–Whitney U tests revealed significant patient and control group immunoreactive marker differences. All examined markers showed a higher number of immunoreactive structures in the patient group. Conclusions: Intensive proliferation of the surface epithelium was observed in patient tissues. The notable increase in IL-10 positive structures indicates the dominant anti-inflammatory tissue response. An increased number of IL-1α structures in the larynx epithelium and subepithelium in the patient group is linked to inflammation, proliferation, and tissue remodelling. The PGP 9.5 expression increase is involved in the morphopathogenesis of Reinke’s oedema.

Singer’s Nodules: Investigating the Etiopathogenetic Markers Progressing Their Pathogenesis and Clinical Manifestations

Vocal nodules (or Singer’s nodules) are benign vocal cord structures which are commonly encountered by clinicians. Though phonetic trauma/abuse is thought to be the main cause of the development of vocal nodules, the exact etiopathogenesis remains unknown. Hence, we compared the immunohistochemical markers for proliferation (Ki-67), apoptosis (TUNEL), growth (EGFR), ischemia (VEGF), inflammation (IL-1α and 10), and immunoreactive innervation (PGP 9.5), in vocal nodule tissue samples obtained from 10 females (17–56 years) and vocal cord tissue from seven controls. A statistically significant increase in Ki-67, TUNEL, EGFR, VEGF and IL-1α expression was noted (p < 0.05) between nodule tissue and control tissue in both epithelial and subepithelial layers. However, the difference was non-significant for both IL-10 and PGP 9.5 (p > 0.05). All markers demonstrated moderate to strong positive correlations, except for IL-10. These findings suggest increased cellular growth and proliferation in vocal nodules coupled with a persistent presence of inflammatory and ischemic environment. Furthermore, global prevalence of apoptotic cells and decreased anti-inflammatory cytokines highlight the presence of underlying complex mechanisms in the etiopathogenesis of vocal nodules, with age having a negligible impact on the marker levels. Our results could potentially further our knowledge in understanding the effects of different treatment modalities available at the cellular level.

Labā priekškambara audu morfoloģisks raksturojums pacientiem ar koronāro sirds slimību un deģeneratīvu aortālā vārstuļa stenozi. Promocijas darbs

Vienas no biežāk sastopamajām iegūtajām sirdskaitēm ir koronārā sirds slimība (KSS) un sirds vārstuļu kaites, no kurām biežākā izolētā sirdskaite pieaugušajiem ir deģeneratīva aortālā vārstuļa (AoV) stenoze. Gan KSS, gan deģeneratīvai AoV stenozei ir kopīgi attīstības riska faktori – vecums, paaugstināts zema blīvuma holesterīna līmenis asinīs, cukura diabēts, smēķēšana, paaugstināts asinsspiediens, iekaisums un metaboliskais sindroms. Ne tikai riska faktori, bet arī patofizioloģiskās izmaiņas, it īpaši deģeneratīva aortālā vārstuļa stenozes sākuma stadijās, ir līdzīgas aterosklerozei – endotēlija bojājums, lipīdu izgulsnēšanās, fokāla skleroze, iekaisuma šūnu infiltrācija, citokīnu atbrīvošanās un kalcifikācija. Tomēr ne vienmēr šīs slimības tiek novērotas abas reizē. Tas apstiprina katrai slimībai specifiskus riska un patoģenēzes faktorus. Lai gan šīs sirds saslimšanas ir zināmas jau sen un tiek intensīvi pētītas, joprojām trūkst ticamu marķieru, kas varētu palīdzēt paredzēt slimības progresēšanu, turpmāko operācijas nepieciešamību un mirstību. Izmaiņas audos šo slimību gadījumos ir komplicētas un ietver šūnu nāvi, sirds inervācijas, audu išēmijas rādītāju, metabolismu un homeostāzi regulējošo faktoru, iekaisuma un pretiekaisuma marķieru un citas pārmaiņas, kas joprojām nav līdz galam izzinātas. Darba mērķis bija noteikt apoptozes, homeostāzi regulējošo faktoru, inervācijas, išēmijas un iekaisuma marķieru izplatību labā priekškambara audos koronāras sirds slimības un deģeneratīva aortālā vārstuļa atveres stenozes gadījumos. Kopā pētījumā iekļauti 36 pacienti ar iegūtām sirdskaitēm – 24 pacienti ar koronāru sirds slimību un 12 pacienti ar deģeneratīvu aortālā vārstuļa stenozi. Pētījumā izmantotais audu materiāls – labā priekškambara austiņas fragmenti – iegūts plānveida sirds operāciju laikā. Kā pētījuma kontroles grupa izmantoti labā priekškambara audu paraugi no 5 pacientiem ar iedzimtām sirdskaitēm, kas operēti agrīnā vecumā. Audus krāsoja ar hematoksilīnu un eozīnu rutīnas gaismas mikroskopijai, apstrādāja pēc biotīna – streptovidīna metodes imūnhistoķīmiskai audu marķieru noteikšanai un pēc TUNEL metodes apoptotisku šūnu noteikšanai. Ar imūnhistoķīmijas metodi labā priekškambara audos noteikti šādi marķieri: ātriju nātrijurētiskais peptīds (ANUP), PGP 9.5 saturoša inervācija, asinsvadu endotēlija augšanas faktors (VEGF), hromogranīns A (ChgA), endotelīns 1 (ET-1), interleikīns 1α (Il-1α), interleikīns 10 (Il-10), β defensīni 2, 3 un 4 (attiecīgi βD2, βD3 un βD4). Labā priekškambara audus gan KSS, gan deģeneratīvas AoV stenozes gadījumā raksturo nespecifiskas deģeneratīvas morfoloģiskas pārmaiņas – izteikta vakuolizācija, kā arī kardiomiocītu un to kodolu formas un izmēra maiņa. Turklāt šiem pacientiem raksturīgs arī liels apoptotisko kardiomiocītu īpatsvars. Kaut gan AoV stenozes pacientiem nebija nozīmīgu bojājumu koronārajās artērijās, atsevišķiem pacientiem abās pētītajās grupās novērojām saistaudu ieaugšanu un asinsvadu sklerozi. KSS un deģeneratīvas AoV stenozes gadījumā notiek labā priekškambara endokarda endotēlija šūnu aktivācija, kam raksturīga formas maiņa no plakanas uz kubisku un bagātīga ChgA, ET-1, Il-1α, Il-10, βD2 un βD3 izdale. Pacientiem ar KSS un AoV stenozi labā priekškambara audos bija vairāk ANUP pozitīvu kardiomiocītu, visu veidu Il-10 pozitīvu šūnu un βD2 un βD3 pozitīvu endokarda endotēlija šūnu, bet mazāk ChgA pozitīvu šūnu nekā pacientiem ar iedzimtām sirdskaitēm. Tātad abu pētīto iegūto sirdskaišu gadījumā labā priekškambara audos prevalē pretiekaisuma reakcija, bet palielināta neiroendokrīnās sistēmas aktivitāte vairāk raksturīga pacientiem ar iedzimtām sirdskaitēm agrīnā vecumā. Lai arī novērojām atsevišķas tendences, piemēram, KSS grupā labā priekškambara audos bija nedaudz vairāk VEGF, ET-1, Il-1α pozitīvu endokarda endotēlija šūnu, Il-10 pozitīvu kardiomiocītu, saistaudu un endotēlija šūnu, bet AoV stenozes grupā – ChgA pozitīvu endokarda endotēlija šūnu, tomēr statistisku nozīmīgumu šīs atšķirības nesasniedza. Vispārsteidzošākais atklājums mūsu pētījumā bija bagātīgā antimikrobo peptīdu atradne labā priekškambara audos gan pacientiem ar KSS, gan pacientiem ar deģeneratīvu AoV stenozi, gan pacientiem ar iedzimtām sirdskaitēm jeb kontroles grupā.

Labā priekškambara audu morfoloģisks raksturojums pacientiem ar koronāro sirds slimību un deģeneratīvu aortālā vārstuļa stenozi. Promocijas darba kopsavilkums

Vienas no biežāk sastopamajām iegūtajām sirdskaitēm ir koronārā sirds slimība (KSS) un sirds vārstuļu kaites, no kurām biežākā izolētā sirdskaite pieaugušajiem ir deģeneratīva aortālā vārstuļa (AoV) stenoze. Gan KSS, gan deģeneratīvai AoV stenozei ir kopīgi attīstības riska faktori – vecums, paaugstināts zema blīvuma holesterīna līmenis asinīs, cukura diabēts, smēķēšana, paaugstināts asinsspiediens, iekaisums un metaboliskais sindroms. Ne tikai riska faktori, bet arī patofizioloģiskās izmaiņas, it īpaši deģeneratīva aortālā vārstuļa stenozes sākuma stadijās, ir līdzīgas aterosklerozei – endotēlija bojājums, lipīdu izgulsnēšanās, fokāla skleroze, iekaisuma šūnu infiltrācija, citokīnu atbrīvošanās un kalcifikācija. Tomēr ne vienmēr šīs slimības tiek novērotas abas reizē. Tas apstiprina katrai slimībai specifiskus riska un patoģenēzes faktorus. Lai gan šīs sirds saslimšanas ir zināmas jau sen un tiek intensīvi pētītas, joprojām trūkst ticamu marķieru, kas varētu palīdzēt paredzēt slimības progresēšanu, turpmāko operācijas nepieciešamību un mirstību. Izmaiņas audos šo slimību gadījumos ir komplicētas un ietver šūnu nāvi, sirds inervācijas, audu išēmijas rādītāju, metabolismu un homeostāzi regulējošo faktoru, iekaisuma un pretiekaisuma marķieru un citas pārmaiņas, kas joprojām nav līdz galam izzinātas. Darba mērķis bija noteikt apoptozes, homeostāzi regulējošo faktoru, inervācijas, išēmijas un iekaisuma marķieru izplatību labā priekškambara audos koronāras sirds slimības un deģeneratīva aortālā vārstuļa atveres stenozes gadījumos. Kopā pētījumā iekļauti 36 pacienti ar iegūtām sirdskaitēm – 24 pacienti ar koronāru sirds slimību un 12 pacienti ar deģeneratīvu aortālā vārstuļa stenozi. Pētījumā izmantotais audu materiāls – labā priekškambara austiņas fragmenti – iegūts plānveida sirds operāciju laikā. Kā pētījuma kontroles grupa izmantoti labā priekškambara audu paraugi no 5 pacientiem ar iedzimtām sirdskaitēm, kas operēti agrīnā vecumā. Audus krāsoja ar hematoksilīnu un eozīnu rutīnas gaismas mikroskopijai, apstrādāja pēc biotīna – streptovidīna metodes imūnhistoķīmiskai audu marķieru noteikšanai un pēc TUNEL metodes apoptotisku šūnu noteikšanai. Ar imūnhistoķīmijas metodi labā priekškambara audos noteikti šādi marķieri: ātriju nātrijurētiskais peptīds (ANUP), PGP 9.5 saturoša inervācija, asinsvadu endotēlija augšanas faktors (VEGF), hromogranīns A (ChgA), endotelīns 1 (ET-1), interleikīns 1α (Il-1α), interleikīns 10 (Il-10), β defensīni 2, 3 un 4 (attiecīgi βD2, βD3 un βD4). Labā priekškambara audus gan KSS, gan deģeneratīvas AoV stenozes gadījumā raksturo nespecifiskas deģeneratīvas morfoloģiskas pārmaiņas – izteikta vakuolizācija, kā arī kardiomiocītu un to kodolu formas un izmēra maiņa. Turklāt šiem pacientiem raksturīgs arī liels apoptotisko kardiomiocītu īpatsvars. Kaut gan AoV stenozes pacientiem nebija nozīmīgu bojājumu koronārajās artērijās, atsevišķiem pacientiem abās pētītajās grupās novērojām saistaudu ieaugšanu un asinsvadu sklerozi. KSS un deģeneratīvas AoV stenozes gadījumā notiek labā priekškambara endokarda endotēlija šūnu aktivācija, kam raksturīga formas maiņa no plakanas uz kubisku un bagātīga ChgA, ET-1, Il-1α, Il-10, βD2 un βD3 izdale. Pacientiem ar KSS un AoV stenozi labā priekškambara audos bija vairāk ANUP pozitīvu kardiomiocītu, visu veidu Il-10 pozitīvu šūnu un βD2 un βD3 pozitīvu endokarda endotēlija šūnu, bet mazāk ChgA pozitīvu šūnu nekā pacientiem ar iedzimtām sirdskaitēm. Tātad abu pētīto iegūto sirdskaišu gadījumā labā priekškambara audos prevalē pretiekaisuma reakcija, bet palielināta neiroendokrīnās sistēmas aktivitāte vairāk raksturīga pacientiem ar iedzimtām sirdskaitēm agrīnā vecumā. Lai arī novērojām atsevišķas tendences, piemēram, KSS grupā labā priekškambara audos bija nedaudz vairāk VEGF, ET-1, Il-1α pozitīvu endokarda endotēlija šūnu, Il-10 pozitīvu kardiomiocītu, saistaudu un endotēlija šūnu, bet AoV stenozes grupā – ChgA pozitīvu endokarda endotēlija šūnu, tomēr statistisku nozīmīgumu šīs atšķirības nesasniedza. Vispārsteidzošākais atklājums mūsu pētījumā bija bagātīgā antimikrobo peptīdu atradne labā priekškambara audos gan pacientiem ar KSS, gan pacientiem ar deģeneratīvu AoV stenozi, gan pacientiem ar iedzimtām sirdskaitēm jeb kontroles grupā.

Expression Pattern of 5-HT (Serotonin) Receptors during Normal Development of the Human Spinal Cord and Ganglia and in Fetus with Cervical Spina Bifida

The expression of 5-HT (serotonin) receptors (sr) was analyzed in the spinal cord and ganglia of 15 human conceptuses (5–10-weeks), and in the 9-week fetus with spina bifida. We used immunohistochemical method to detect sr-positive, apoptotic (caspase-3) and proliferating (Ki-67) cells, double immunofluorescence for co-localization with protein gene peptide (pgp) 9.5 and GFAP, as well as semiquantification and statistical measurements. Following the neurulation process, moderate (sr1 and sr2) and mild (sr3) expression characterized neuroblasts in the spinal cord and ganglia. During further development, sr1 expression gradually increased in the motoneurons, autonomic and sensory neurons, while sr2 and sr3 increased strongly in floor and roof plates. In the ganglia, sr3 expression increased during limited developmental period, while sr1 and sr2 increased throughout the investigated period. Co-expression of sr/pgp 9.5 characterized developing neurons, while sr/GFAP co-localized in the roof plate. In the spinal cord and ganglia of malformed fetus, weaker sr1 and sr2 and stronger sr3 expression accompanied morphological abnormalities. Anomalous roof plate morphology showed an excess of apoptotic and proliferating cells and increased sr3 expression. Our results indicate a human-species specific sr expression pattern, and the importance of sr1 in neuronal differentiation, and sr2 and sr3 in the control of the roof plate morphogenesis in normal and disturbed development.

Homeostasis Regulating Factors, Innervation, Ischemia and Inflammatory Markers in the Right Atrial Tissue from Patients with Degenerative Aortic Valve Stenosis and Coronary Heart Disease

Both coronary heart disease (CHD) and degenerative aortic valve (AoV) stenosis have common risk factors, such as age, high blood cholesterol, diabetes, smoking, high blood pressure, inflammation, and metabolic syndrome. However, these diseases are not always observed together, confirming the existence of risk and pathogenesis factors specific to each disease. The aim of this study was to identify presence and distribution of common and different homeostasis regulating factors, innervation, ischemia and inflammatory markers in the right atrial tissue from patients with degenerative AoV stenosis and CHD. During elective cardiac surgery, right atrial tissue fragments were taken from 20 patients with CHD and from 9 patients with degenerative AoV stenosis. All tissue fragments were stained for immunohistochemical detection of protein-gene peptide 9.5 (PGP 9.5), atrial natriuretic peptide (ANUP), vascular endothelial growth factor (VEGF), chromogranin A, endothelin, interleukin 1 and 10 (Il-1 and Il-10) and β defensins 2, and 3 (βD2 and βD3). For the quantification of structures, a semi-quantitative counting method was used. Mostly numerous Il-10 positive cardiomyocytes and epi-/endocardial endothelial cells were detected in all specimens taken from patients with CHD, and statistically more than in specimens taken from patients with degenerative AoV disease (p = 0.007 and p = 0.016). Also, the number of βD3 positive cardiomyocytes was higher in the coronary heart disease group (p = 0.026). All other tested markers such as PGP 9.5, ANUP, VEGF, endothelin, chromogranin A, Il-1 and βD2 showed similar expression in both groups. Increased production of ANUP in right atrial tissue characterises both CHD and degenerative AoV stenosis. Production of ChgA in right atrial endocardial endothelial cells might represent regulation of sympathetic activity as a compensatory homeostatic response. Increased PGP 9.5-containing innervation is characteristic in patients with degenerative AoV disease and secondary mitral insufficiency. A stable increase of VEGF and variations of endothelin without statistically significant difference suggest influence of ischemia on the local vascular blood supply. Decreased production of Il-1α together with moderate to rich production of Il-10, βD2, and βD3 indicates the dominance of the local immune system over inflammation.

Characterization of Mechanical Allodynia and Skin Innervation in a Mouse Model of Type-2 Diabetes Induced by Cafeteria-Style Diet and Low-Doses of Streptozotocin

Background: Painful distal symmetrical polyneuropathy (DPN) is a frequent complication of type-2 diabetes mellitus (T2DM) that commonly presents as neuropathic pain and loss of skin nerve fibers. However, there are limited therapies to effectively treat DPN and many of the current animal models of T2DM-induced DPN do not appear to mirror the human disease. Thus, we validated a DPN mouse model induced by a cafeteria-style diet plus low-doses of streptozotocin (STZ).Methods: Female C57BL/6J mice were fed either standard (STD) diet or obesogenic cafeteria (CAF) diet for 32 weeks, starting at 8 weeks old. Eight weeks after starting diets, CAF or STD mice received either four low-doses of STZ or vehicle. Changes in body weight, blood glucose and insulin levels, as well as oral glucose- and insulin-tolerance tests (OGTT and ITT) were determined. The development of mechanical hypersensitivity of the hindpaws was determined using von Frey filaments. Moreover, the effect of the most common neuropathic pain drugs was evaluated on T2DM-induced mechanical allodynia. Finally, the density of PGP -9.5+ (a pan-neuronal marker) axons in the epidermis from the hindpaw glabrous skin was quantified.Results: At 22–24 weeks after STZ injections, CAF + STZ mice had significantly higher glucose and insulin levels compared to CAF + VEH, STD + STZ, and STD + VEH mice, and developed glucose tolerance and insulin resistance. Skin mechanical sensitivity was detected as early as 12 weeks post-STZ injections and it was significantly attenuated by intraperitoneal acute treatment with amitriptyline, gabapentin, tramadol, duloxetine, or carbamazepine but not by diclofenac. The density of PGP-9.5+ nerve fibers was reduced in CAF + STZ mice compared to other groups.Conclusion: This reverse translational study provides a painful DPN mouse model which may help in developing a better understanding of the factors that generate and maintain neuropathic pain and denervation of skin under T2DM and to identify mechanism-based new treatments.

EFFECT OF PERIURETHRAL INJECTION ADIPOSE-DERIVED STEM CELLS IN NERVE HEALING AND VOIDING BEHAVIOR FOR THE TREATMENT OF STRESS URINARY INCONTINENCE IN A RAT MODEL

Objective: To investigate whether ADSCs are capable of nerve repair in stress urinary incontinence. Material & Methods: Thirty rats were allocated to five groups for receiving a periurethral injection with Phosphate Buffer Saline (PBS) (B1,B2) and Adipose-derived Stem Cells (C1, C2). Functional assessments with Voided Stain on Paper (VSOP) Method were reassessed at 2 and 4 weeks after injection. The rat SUI model was generated by Vaginal Distention (VD). The regeneration of peripheral nerve was evaluated by PGP 9.5 immunohistochemical staining. Results: Results revealed significant peripheral nerve differences between ADSC group and other groups in 28 days using PGP 9.5 staining. Our functional assessment, Voided Stain on Paper (VSOP), showed that ADSC group had significant improvement in 14 days; unfortunately, our 28 days improvement was not substantial. Conclusion: Periurethral injection of ADSCs improves urine pattern in SUI-induced rats and increase the amount of peripheral nerve. This method may be a potential strategy for SUI treatment.

Tumor necrosis factor α, protein gene product 9.5, matrix metalloproteinase-2 and tissue inhibitor of metalloproteinase-2 presence in congenital intra-abdominal adhesions in children under one year of age

IntroductionThe regulatory role of cytokines and extracellular matrix remodeling factors in congenital intra-abdominal adhesions has not yet been defined. The aim of this study was to assess the presence and relative distribution of tumor necrosis factor α (TNF-α), protein gene product 9.5 (PGP 9.5), matrix metalloproteinase-2 (MMP-2) and tissue inhibitor of metalloproteinase-2 (TIMP-2) in adhesions.Material and methodsTNF-α, PGP 9.5, MMP-2 and TIMP-2 were detected using immunohistochemical methods and their relative distribution was evaluated by means of the semiquantitative counting method. The results were analyzed using non-parametric statistical methods.ResultsA moderate number of TNF-α positive macrophages and fibroblasts was found. A positive correlation was observed between the immunoreactive structures for TNF-α and PGP 9.5. A positive reaction for PGP 9.5 was observed in nerve fibers and shape modified fibroblasts. In control group tissues, positive structures were seen in significantly higher counts for PGP 9.5. Few to moderate numbers of MMP-2 positive macrophages, epithelioid cells, fibroblasts and endotheliocytes were detected. There was no significant difference between the groups. A positive reaction for TIMP-2 was seen in fibroblasts, macrophages and endotheliocytes. In control group tissues, positive structures were found in significantly higher counts for TIMP-2.ConclusionsThe positive correlation between the immunoreactive structures for TNF-α and PGP 9.5 suggests that nerve in-growth into intraabdominal adhesions might be induced by TNF-α and PGP 9.5 could have a role in maintaining inflammation. The down-regulation of PGP 9.5 suggests that pathogenesis of congenital intraabdominal adhesions may be related to hypoxia induced damage. The imbalance between MMP-2 and TIMP-2 may prove tissue fibrosis as a response to congenital peritoneal adhesions.