A defence attorney is a significant and notable figure in criminal proceedings who for the whole procedural activity in a criminal case, in theory, should facilitate detecting and correcting possible judicial mistakes. In this respect, it is vital to conduct a series of research in order to highlight prevalent problems and issues of a defence attorney’s participation in criminal trials and to work out relevant recommendations for trial attorneys that would help to forestall, detect and prevent judicial mistakes. A specific condition of a defence attorney’s activity in the process of evidencing at a judicial examination is his awareness of the entire system of evidences presented by the prosecution and accusation conclusions in disputable classification situations. They should rely upon the fact that a judicial examination is performed under circumstances of direct examination of evidence, oral proceedings, publicity, invariability of the body of the court, as well as the fact that both the court and the representatives of the parties take part at the examination. Rather short deadlines of a judicial examination entails working under circumstances when decisions must be taken under extreme conditions, by applying tricks and methods that would allow examining all evidence in the most productive way. It makes sense for a defence attorney to state his activity position and determination of taking an active part in evidencing already at the beginning of court hearings, by filing a motion to summoning new witnesses, experts and specialists, disclosure of material evidence and documents or exclusion of evidence obtained in the way of violating the law.
The author of the study applied general scientific methods of studying objective reality, peculiar to legal sciences: systematic document analysis, structural-functional analysis, critical approach, generalisation and prediction. As a result, the author provides numerous recommendations and rules for successful and immaculate defence in criminal trials.
Aizstāvis ir nozīmīga, ievērojama figūra kriminālprocesā, jo aizstāvja procesuālajai darbībai krimināllietā teorētiski būtu jāatvieglo iespējamo tiesas kļūdu konstatēšana un labošana. Un šajā sakarā ir vitāli svarīgi veikt virkni pētījumu, lai izceltu problēmjautājumus, kas saistīti ar aizstāvja piedalīšanos krimināllietās, un izstrādātu tādas rekomendācijas aizstāvjiem, kas praktiskajā darbībā sekmētu tiesas kļūdu paredzēšanu, konstatēšanu un novēršanu.
Par specifisku priekšnoteikumu aizstāvja darbībai pierādīšanas procesā tiesas izmeklēšanā ir uzskatāma viņa pilnā informētība par visu pierādījumu sistēmu lietā, kuru piedāvā valsts apsūdzība, un par valsts apsūdzības apsvērumiem strīdus krimināltiesiskās kvalifikācijas gadījumos. Aizstāvim jāņem vērā, ka tiesas izmeklēšana norit pierādījumu tiešas un nepastarpinātas pārbaudes apstākļos, ievērojot mutiskuma, publicitātes un tiesas sastāva nemainīguma principus. Pierādījumu pārbaudē piedalās gan tiesa, gan visi pārējie procesa dalībnieki, kas nav aizstāvības pusē. Likuma prasība ievērot saprātīgus lietas iztiesāšanas termiņus paredz saspringtu darbu, svarīgus lēmumus pieņemot ekstremālos procesuālos apstākļos, izmantojot tādus paņēmienus un metodes, kas veicinātu efektīvu pierādījumu kopuma pārbaudi un novērtēšanu. Aizstāvim būtu ieteicams deklarēt savu aktīvu procesuālo pozīciju un paust gatavību aktīvi piedalīties pierādīšanā jau tiesas izmeklēšanas sākumā, piesakot lūgumus par jauno liecinieku, ekspertu un/vai speciālistu aicināšanu uz tiesas sēdi, kā arī piesakot lūgumus par lietisko pierādījumu un/vai dokumentu pieprasīšanu un par pierādījumu, kas iegūti, pārkāpjot likumu, izslēgšanu no pierādījumu kopuma.
Šajā pētījumā ir izmantotas vispārīgās zinātniskās metodes, kas sekmē objektīvās realitātes izzināšanu un ir raksturīgas tiesību zinātnei, proti: sistēmiskā dokumentu analīze, strukturāli funkcionālā analīze, kritiskā pieeja, vispārināšana un prognozēšana. Secinājumos tiek piedāvātas vairākas rekomendācijas veiksmīgai, efektīvai un nevainojamai aizstāvībai pirmās instances tiesā.
«Язык» тела: тело в трансляции сенсорной информации в традиционном мировоззрении тюрко-монгольских народов
